more intensity

Kā tas mēdz būt, šonedēļ intensīva darba slodze sakrita ar intensīvām ārpus darba aktivitātēm. Trīs pēdējie darba dienu vakari pagāja jautri saviesīgās noskaņās, tā ka savu dienišķo miega devu nesanāca izmantot. Tā rezultātā sestdienas rīts pienāca ar zināmu sagurumu, tādu, kas prasa labi paēst, izgulēties un izstaigāties svaigā gaisā, varbūt arī kaut ko no tā izdosies īstenot...

Vispār interesanti - mani ir piemeklējusi kaut kāda badtheaterkarma, jo no trīs šomēnes ieplānotajām izrādēm jau divas (!) ir atceltas teātru vainas dēļ - JRT paziņoja, ka aktrise slima, Krievu Drāmas teātris pateica, ka ir vienkāršī čēpē. Es tiešām ceru, ka trešais mēģinājums nākamnedēļ izdosies! Tas laikam liecina, ka teātra sezonu laiks beigt, kas arī ir pareizi:).

Viendien mēģināju iestaigāt savās jaunās sarkanās kurpes. Pati priecīga, kājas gan nevisai. Jocīgi bija tas, ka todien divi vīrieši divās dažādās situācijās pavēstīja man, ka labi izskatos. Jocīgi tas bija tāpēc, ka viņi abi man neraisa kaut kādas pārmērīgas simpātijas, bet iekšēji es tiešām jutos labi, jo iepriekšējais vakars bija smieklu pilns, tāpēc ar tādu jautru noskaņu biju todien arī pamodusies.

Tātad - pavasaris!

Zināms, ka visu vajag darīt ar 'more intensity':

aprīļa skāviens

Trrrrrr... nedēļa diezgan ātri pieripojusi beigām. Bijusi tā diezgan dulna, ar visādiem ups un downs - no kuriem gribas noskurināties, bet vainošu aprīļa aktīvās enerģijas, kas metušās pār šo zemīti, iezvanot pavasari.
Esmu pārspējusi pati sevi, noskatoties četras filmas - divas kino, vienu uz projektora un vienu savā gultā:) - protams, nepārspējamo Vudiju, kurš man uzlabojis garastāvokli jau tik daudz reižu, īpaši komplektā ar Daienu Kītoni.
Tas, ko es patiesi vēlos, ir mazāk vērties monitoros un ekrānos, vairāk zaļā zālē, jūrā un vēl visur kur, kur paveras apvārsnis, un esi stipri ceru, ka drīz daba un apstākļi man dāvās šo iespēju gana bieži. Un tāpat es ceru, ka mans pavisam jauki ieplanotais ārzemju izbrauciens man dāvās lielisku atslodzi jau pavisam drīz! :)

Aprīlī ir kaut kas rozā un maigs, man jau šķita, ka tā būs un - ir. Un aprīlis taču vēl nav beidzies ;)!

slapjās olas

Lieldienas šogad patīkamas. Īpaši abi svētku dienas ierāmējošie notikumi - ceturtdienas vakars ar etnodžezu un pirmdienas vakars ar gospeļkori. Mūzika, balsis, skaņas, stīgas, prieks! Tāds pacilājums par uzaicinājumiem! Kultūra ir mana maizīte, heh:) Pa vidu bija omulīgi vakari, garšīgas ēdmaņas, daudzi autobusu maršrutu un beidzot arī svaigs ārpusRīgas gaiss.
Paralēli notika V-grāvja dzīvokļa griestu pludināšanas un vainīgo skaidrošanas apstākļi. Samērā produktīvi - esmu iepazinusies jau ar diviem augšējo stāvu kaimiņiem, protams, krieviem. Īpašu interesi man izraisīja puisis, kas dzīvo tieši virs mums, jo diemžēl viņa, sievas un suņa dzīvei knapās izolācijas dēļ esmu spiesta sekot līdzi teju ik brīdi. Bija baigā interese redzēt, kāds tad ir vīrietis, kas liek savai sievietei diezgan regulāri apmierinātai kliegt un elst vēlos vakaros (sarkstu, sarkstu:). Un, lai arī balss ir vīrišķīga, pats izskatās kā tāds miermīlīgs studentiņš. Bet, tā teikt, neskati vīru pēc cepures:)

Māsa upe

Pavasaris, pavasaris vismaz astronomiski ir klāt un tad jau drīz būs arī dabā:)
Sācies tas gan diezgan mārrutkaini, ar ierastajiem darba saspīlējumiem, blenšanu internātā un klepu, bet tās viss ir pārejošas parādības. Jo visādi citādi uz šo pavasari esmu uzlikusi aci - got to be good!
Vakar klubā izdomāju, ka, ja es būtu vīrietis, būtu riktīgs donžuāns - mums ir tik daudz smuku meiteņu un man ir tāda sajūta, ka daudzas ar lielu prieku atsauktos nepazīstama, bet sakarīga, simpātiska, pieklājīga un ieinteresēta vīrieša uzmanībai. Goda vārds, liekas, riktīgi easy piebraukt meitenei. A ko meitenēm - jāstāv un jāgaida, vai!? Galvenais, nestaigāt apkārt ar tabeli uz pieres, bet DZĪVOT un starot.

Dr.med.

Šodien biju poliklīnikā. Gaidīju pie kabineta durvīm līdz dzirdēju dakteres telefonsarunu ar viņas bērna klases audzinātāju, kur abas nekādi nevarēja vienoties par tikšanās laiku. Tad gaidīju vēl mazliet, saīgu mazliet, paknosījos. Un, jā, tieku iekšā.
Apguļos uz kušetītes, pusapģērbta un pilna gaidu nodoties procedūrai. Dakterīte laipna un mīlīga, bet tomēr nolemj uzzvanīt savam vīram, lai pastāstītu, ka rīt jātiekas ar klases audzinātāju, jo viņu dēlam kāds cits puisis dara pāri, bet svešā puiša vecāki uzskata, ka viņu dēls tiek apmelots. Rīt situācija jārisina, un mamma grib, lai tēvs nāk līdzi, jo viņa varot palikt pārāk emocionāla. Beigās pārmij vēl dažus dienas-vidus draudzīgu laulāto teikumus. Un, jā, es tieku izmeklēta. Viss kārtībā!
Divas sasaistes:
1)Filma Carnage, ko nesen noskatījos - tiek izspelēta divu pāru tikšanās, jo viena dēls ir otram izsitis zobus, bet pieklājības pilnais sākums pārvēršas atklāsmju pilnā haosā. Fillmas pamatā tā pati luga, kas JRT izrādei Slaktiņa dievs - kas man patika tomēr vairāk! Varbūt valodas dēļ, varbūt tāpēc, ka mūsu aktieri dzīvīgāki, īstāki.
2)Man nav lielas ekspektācijas attiecībā uz medicīnās iestādēm. Patiesībā es gluži pieticīgi parasti vēlos tikt neizlamāta. Labi, es pārspīlēju, ir bijuši tikai pāris izteikti nepatīkami brīži. Bet, kā zināms, ja reiz sanāk vērsties pie medicīnas personāla, tad ar tevi vai tavu tuvinieku ir noticis kaut kas nelabs un esi jūtīgākā agregātstāvoklī nekā parasti. Un, ja šādā situācijā pie manis vēršas nelaipni un augstprātīgi, uztveru to kā lielu rupjību.
Tāpēc arī neko neteicu, gulēju uz kušetītes un gaidīju, kad daktere beigs sarunu. Cilvēki jau vien esam, visi aizņemti, visi norūpējušies. Un tik jauka abu laulāto saruna, pilna cieņas un tādas nepaģērošas laipnības. Ak, nebūsim sīkumaini!