vasara/rudens

Ahh, lieliska nedēļas nogale gandrīz tikai un vienīgi svaigā gaisā - kas var būt labāks par šo! Pēdējā laiks prieks par velo aktivitātēm - Ilegal race trakais skrējiens pa Rīgu, Carnikavas ezeri!
Kā arī jaunais mācību gads sākas ar visiem priekiem un pienākumiem un jaunu interešu meklējumiem. 1.septembrī jau kādu laiku uz skolu nav jāiet, bet joprojām ir sajūta, ka rudenī sākas jauns cēliens. Jauns gadalaiks pirmām kārtām.
Tā, starp citu, atgādinu sev, ka - lai dabūtu to, ko gribas, sākumā ir jāzina, ko gribas. Jādod zināt un tad jādara viss, lai īstenotu. 

par to

Kad viskautkas notiek, ir vismazākā vēlme par šo visu plaši izteikties. Jāatzīmē, ka pusaugusts man pagāja lieliskā atvaļinājumā, kas ietvēra daudz svaiga gaisa Iecavā, Kurzemē un Siguldā. Un mazliet arī Rīgā.
Jau zināju, ka vajadzēja uzrakstīt tad, kad man emocijiņa saslēdzās, bet nu tagad jāpiemin, gribi, vai negribi. Noskatījos "Likteņa labotājus", ko jau kādu laika ieteica jogas Baiba. Patika - gan doma, ka var mainīt likteni - var, pat ja tas ir iepriekš uzrakstīts. Un vēl man patika tā svaigā iemīlēšanās sajūta, visas gaidas, tikšanās prieks un līksme par to, ka esi saticis savu īsto.
Filma man saslēdzās ar grāmatu - paņēmu Ričarda Baha "Tilts pāri mūžība", jo autoru zināju kā labu. Man bibliotēkā piemīt abnormāla nespēja izlemt, kuru grāmatu ņemt un beigās negribas nevienu, bet kaut kas ir jāņem, jo tūlīt vērs ciet. Paņēmu un, ne jau tā, ka vīlos, bet bišķin jau izbesījusi galvenā varoņa filozofēšana par to, ka viņš meklē savu īsto un vienīgo, bet, kad atrod, tad viņam bez maz vai degunā jāiebaksta, lai viņš ieraudzītu un kārtējo reizi nepazaudētu.

Lūk, un tādā lieliskā saslēgumā es devos uz savu ...hmmm, drosmīgāko vasaras piedzīvojumu - festivālu "Gara vasara". Devos kā brīvprātīgā - jo tad bez dalības maksas, bet jātulko pāris pasniedzēju nodarbības. Ko lai saka - laiku pa laikam ir nepieciešams kāds izaicinājums, kas izsit no komforta zonas un piedevās arī garīgā barība. Devos turp, nevienu nepazīdama, bet elektroniskie līdzekļi deva iespēju atrast nokļūšanas biedrus, kas izvērtās jaukā kompānijā.

Es pašā vidiņā, rozā jakā, cenšos pareizi tulkot un sekoju līdzi pariktes uzsliešanai:)

Pasākums bija jauks, neparasts, maģisks. Daudz jauna, daudz mīļuma un runāšanās par visu to, ko ikdienā domāju, arī parastās iekšējās neapmierinātībiņas. Asaras lija trijās nodarbībās - vienā par bērnību, otrā par mīļumu no svešiem cilvēkiem, trešajā - vot nezinu, pasniedzējs saka, ka no vēdera bija jāsit ar elpu laukā visas dusmas vai bēdas, nu tad arī situ:).
Tulkošana - ļoti saistoša, spraiga nodarbe, par ko dažās reizēs biju nejēgā satraukusies. Bet, paldies Dievam, šajā pasākumā visi ir ļoti easy going, dažkārt tas nāk par labu:).
Nu re - atkal viens ceļa stabiņš, rādītājs, kur doties, kur meklēt....

Role models

Esmu piefiksējusi, ka mēdzu pārņemt paradumus no man apkārt esošiem cilvēkiem. Dažkārt trāpīgus izteicienus - piesavinos un lietoju, kamēr nolietojas, jo pašai ļoti patīk. Dažkārt kādus ģerbšanās elementus. Dažkārt kādu emocijas ekspresiju, kas izskatās smieklīgi vai, gluži otrādi, cienīgi. Piefiksēju, ka mēdzu pārņemt arī izturēšanās veidu - ja man apkārt esošie strīdas, arī pašai liekas, ka tā jāreaģē uz nebūšanām. Ja apkārtējie ir tik mierīgi un laipni kā roņi jūras krastā, arī mani pārņem šis mīlīgais komunikācijas veids.
Ārprāc, cik liela nozīme ir vecākiem šajā lietā! Bērni taču mēdz viņus kopēt vienkārši 1:1, kamēr izaug un saprot, ka var arī citādāk, bet grūti jau tos ieaugušos paradumus mainīt.

vasara continued

Kā man patīk vasara un sajūta, ka var no rīta piecelties, paņemt glāzi ūdens un basām kājām iebrist zaļā, rasas klātā mauriņā! lovelovelove:) Un patīkamā apziņa, kas viss vel turpinās!
Nākamais punkts  GGG+Z? projektā arī izpildīts. Ak, literatūras profilkurss un vidusskola - gadi iet uz priekšu un sentiments aug:)

jūlijs matos

Uh, sēžu savas Iecavas mājas otrajā stāvā, ar vasaru aiz loga un skatos, ka līdzīga sajūta tai, kāda ir tagad, pagājušajā gadā bijusi 6.aug. Vispār ārprāts, cik cikliska mana dzīve, mans gada-laikos sadalītais gads. Tomēr, atšķirībā no tās reizes, šoreiz man vēl priekšā atvaļinājums, nekur nav jāskrien, jāņogas vēl dabūšu saēsties un ciemata vasaras sajūta vēl dabūs manī iesūkties, kamēr apniks un došos pretī Rīgai, bet vēl ne darbam.

Visu laiku prasās uzrakstīt, ka pēdējā laikā mani piemeklējis mazliet slāvisks piesitiens. Tādā nozīmē, ka gandrīz bez sāls esmu nolocījusi divas Mariņinas grāmatas. Prasījās kaut ko "vieglāku", izmantoju šo labi pārbaudīto vērtību un aizrāvos tā, ka abus ķieģeļus piebeidzu fantastiskā ātrumā. Pie tam pēdējā grāmata pat bija ezotērisks blakus temats - arī Kamenska saprata, ka visas sāpes ķermenī rodas no domām. Atšķirībā no manis, viņa ļoti intensīvi praktizēja piedošanu un atlaišanu  - sev un citiem - un tika galā. Kad kārtīgi "ielasos", dažkārt mēdzu sākt domāt tā, kā galvenais varonis, pašai interesanti justies kā izmeklētājai:)
Ā, nu paralēli šim slāviskumam paskatos arī Jauno Vilni, bet ar to nedrīkstot lepoties, he he.

Un arī, tā, starp citu, es sapratu, ka neesmu no dižām runātājām. Pareizāk sakot, man patīk runāt tad, kad jūtu - pazīstu šo vidi, manī klausās un labvēlīgi pieņem. Protams, ir izņēmumi un vajag runāt visādās situācijās. Bet kaut kā pēdējā laikā liekas, ka ir slinkums vai varbūt - slinkums pārvarēt nedrošību, un runāt tajās situācijās, kad nejūtos komfortabli. Liekas, ai, es varētu nepateikt arī neko, jo kādam tam gala beigās būs nozīme.
Te nu jāsaka, ka man vienmēr ir bijis priekšstats, ka laimīgs cilvēks var būt tikai pašpārliecināts cilvēks, attiecīgi tāds, kas daudz runā, nebaidās izteikt revolucionārus viedokļus, stīdēties, jo viņš izpauž savu iekšējo pasauli, tādejādi iegūstot draugus un cieņu apkārtējo acīs (naidniekus arī, bet to mēs neapskatīsim). Bet es esmu sapratusi, ka jūtos ļoti komfortabli klausoties - tajās reizēs, kad man negribas runāt. Es nezinu, vai esmu samierinājusies ar to, ka neatbilstu savam priekšstatam par laimīgu cilvēku vai arī mani priekšstati mazliet grozījušies.
Vasara!