Joujou

Tātad. Pārsvarā, kad iedomājos, ka kaut ko vajadzētu ierakstīt, diezgan steidzīgi atvilnī ideja, ka tā vietā taču es labāk varētu lasīt, gulēt, braukt ar velo... Un visas vērtīgās un satriecošās atklāsmes tā arī paliek manā apziņā, lai tur savā nodabā darbotos un veidotu dažādas mutācijas.
Bet es atcerējos par divām tēmām, kuru pierakstīšanas vārdā mans slinkums tomēr ir atkāpies.

Nr.1 You have lipstick on your teeth. Jā, pēc šīs frāzes no simpātiska vīrieša puses es un droši vien krietna daļa sieviešu gribētu, lai zeme paveras un tajā varētu ātri un nemanāmi ieslīgt, atstājot vieglu dūmu mutuli. Diemžēl nekas nepaveras, bet iestājās briesmīgs mulsums, un liekas, ka visa sievišķā pašpārliecinātība ir sagrauta līdz pamatiem. Un viss, ko tu esi darījusi, iemācījusies, sapratusi savas nemaz ne tik īsās dzīves laikā ir pilnīgi nebūtiski, jo tavā mutē uz zobu emaljas gozējas sarkani slapja vasku, tauku, eļļas un no kā tik vēl ne veidota švīka. DAMN.
Bet tad laiks šo šausminošo epizodi padara blāvāku. Un tad var izdarīt divus secinājumus: uzsmaidi sev spogulī pāris reizes plati jo plati, pirms izej no mājas. Bet, otrkārt - ja tam vīrietim tu tiešām patīc, viņam pilnīgi vienalga, kas bija uz tavas zobu emaljas:)

Nr.2 Padomi. Tad, kad tu esi mazs, un padomus tev sniedz vecāki, vecvecāki vai citas nozīmīgas autoritātes skolā, pagalmā un mājās. Vai tad, kad tev kā jaunākajam kolēģim padomu dod vecākais. Vai tev kā neprecētai padomu dod precētā. Bet tomēr - visvairāk tad, kad tu esi bērns, gados jauns cilvēks un tā vien liekas, ka visi visapkārt ir gudrāki par tevi, jo ir pieredzējuši tik daudz ko tādu, par ko tu vēl tikai sapņo. Un tu klausies viņu gudrībās lielām acīm, un kaut kur tas viss nosēžās, kaut kur zemapziņā vai citos nezināmos apcirkņos.
BET tad tu pieaudz un saproti, ka nekā - ne vella tā nav!!! Un tas, ko tas cilvēks tev ir centies iestāstīt, ir viņa bailes un kompleksi, viņa pieredze - jā, tā bija VIŅA pieredze, bet kāpēc viņš, sasodīts, teica, ka tev arī jābaidās, jāuzmanās,  jāslēpjās, jāizliekās??? Manā dzīvē (ar ļoti lielu ticamības pakāpi) būs pavisam citi notikumi, citi cilvēki un citas atziņas. Bet tās ''lielā'' cilvēka pārdomas ir iesēdušās kaut kur dziļumā, ka tagad strādā nu, lai to visu izberstu no sevis ārā.

Lūk tā. Dzīve ir viena lieliska padarīšana. Un vasara arī:)

gavēņa ēna

Patiesībā ar to gaļas ēšanu ir tā, ka ir pilnīgi iespējams bez tās iztikt. Ja vien sevi nomotivē, ja vien pasaka, ka tas būs vien uz 40 + dienām:):). Pilnīgi iespējami un pat interesanti sevi izaicināt un paskatīties, ko saka gribasspēks. Neko, tas arī tīri priecīgs, ka var beidzot parūdīties. Nu pilnīgi nopietni, tas ir iespējams.

Anna un stalkeris

Jā, rakstīt vairs negribas neko! Viss, ko es izdomāju, man pašai šķiet gana labs, un citiem tas nemaz nav jāzina:) Vai arī - ja kādam to pastāstu, tad kāpēc vēl rakstīt? Dzīve ir ļoti interesanta, jā.
Hā, bet tad jau redzēsim, ja nu kas mainās!... Tikmēr kāds jauks video par to, kā arī man reizēm mēdz būt >

Zirga aulekši

Tā, jaunais gads jau ir diezgan iesācies. Un rakstīt man neko negribējās, jo, pirmkārt, slinkums sēdēt pie datora VĒL vairāk un izvirpināt jēdzīgas domformas. Otrkārt, kaut kā neliekas būtiski visu izdomāto pieraksīt. Īpaši tad, ja kādam jau tas ir izstāstīts:)
BET, kā redzams, pienākums (?) mani te ir iesaucies, tāpēc jauktā secībā un pilnīgi klimpas ar rozīnēm vīzē es pierakstīšu savus senākus un ne tik senus (iz)domājumus/atklājumus:
1)Filma Cashback. Skaistas krūtis, romantiska mīlestība un pāris riktīgi smieklīgas epizodes. Un par laika ietekmēšanas tēmu pērn redzēju arī About time, ko noteikti iesaku, smiekli, smiekli, mīlestība...:)
2) Mani tracina pavirši apgalvojumi par to, ka Eiropas Savienība ir tas pats, kas Padomju savienība. Jā, nu varam runāt par to, ka būšana jebkurā savienībā atņem daļu valsts suverenitātes un ka smalka manipulācija ar informāciju un naudu var pakļaut daudz nopietnāk nekā brutāla vara. Tomēr, tomēr, es gribētu zināt, cik daudzi ir iemesti gulagos par ES valdības kritizēšanu vai ES kaitīgas mūzikas ierakstu klausīšanos.
Tāds viedoklis diskreditē no padomju represijām cietušos.
3) Perfekcija. Kaut kāds mistisks, nez no kādiem sabiedrības, mediju, tuvinieku priekšstatiem būvēts valnis, kas liek domāt, ka ir ļoti maz domu, ideju vai kā cita, kas ir patiešām tik lielisks, lai to paustu apkārtējiem. Jo citas, mazāk fantastiskas domas un rīcība noteikti tiks izsmietas vai noraidītas. Kas būtiski - citi vienmēr zina labāk, un viņu viedoklis noteikti ir augstvērtīgāks nekā paša. Lieliska augsne mazvērtības kompleksam!
4) Spilgtākais ilga pedējā laika daiļliteratūras lasījums - igauņa Andrusa Kivirehka Vīrs, kas zināja čuskuvārdus. Nu riktīgi mani aizķēra... sāga par pazaudēto senču zemīti, kur cilvēki vēl prata runāt ar zvēriem un dzīvoja mežā. Līdz izdomāja, ka daudz modernāk ir kļūt par importa reliģijas sekotājiem, zaudējot savas spējas un kļūstot par it kā civilizētiem ļaudīm, lai gan patiesībā - mežoņiem. Smējos dikti, un beigās pat asara nobira, nu kā tā var būt, ka zaudējam to spēku, gudrību, kas mūsos bijusi un tagad tik vāra atblāzma no tā visa ik pa brīdim uzplaiksnī dzīvesziņā.
5) Apkārtējie cilvēki un notikumi, saites, kas pa stīdziņām saved kopā un aizved pie tā, ka šī ziema rādās būt daudz aktīvāka nekā pērnā, par spīti tam, ka sniega nav vēl arvien! Forši!!!
Un bonusā - kaut kas skaists no ārienes un iekšienes:

Remember, remember the 9th of November

Noskatījos Before Sunset un sapratu, ka gribu redzēt arī trešo, pēdējo daļu. Kaut kā negaidīti smeldzīgi tā beidzās, salīdzinot ar maigā romantisma pilno pirmo filmu. Bet ko gan var gribēt - deviņi gadi, neizdevušās attiecības un tā viena, mīlas un jaunības pilnā nakts Vīnē, kas abiem galvenajiem varoņiem neliek mieru.
Jā, bet vispār ne par to es gribēju rakstīt. Un vai vispār gribēju? Dzīve notiek - intensīva, dodoša, ņemoša, cik to pati esmu gribējusi, tā ka rakstiskie pieraksti nav izvirzījušies priekšplānā. Bet, kad rudens vakars mani beidzot ir sagūstījis mājās, tad jau var.
Ar ko es nodarbojos? Kopš pavasara manus uzskatus krietni mainījusi sievišķības studēšana, kuru lieku kopā pa gabaliņam vien. Un ir pavisam labi apzināties, kāds spēks ir sievietē. Un cik daudz tas nomākts sistēmā, kurā mēdz dominēt sacensība un ārišķība. Jāspodrina tas maģiskais magnēts, kas ļauj pievilkt tieši to, kas nepieciešams:)
Atkal pieķēru sevi, cik ļoti grūti ir neaprunāt citus, jo tas taču pašam liek sajusties tik foršam un gudram:) Pieņemšana un izpratne par to, ka katram savs ceļš ejams, laikam ir tā atbrīvojošākā attieksme.
Bet vispār mani ļoti iepriecina kultūra, izzināšana un piesātinātība, kādā pasaule veļas pār mani. Lai top!