Role models

Esmu piefiksējusi, ka mēdzu pārņemt paradumus no man apkārt esošiem cilvēkiem. Dažkārt trāpīgus izteicienus - piesavinos un lietoju, kamēr nolietojas, jo pašai ļoti patīk. Dažkārt kādus ģerbšanās elementus. Dažkārt kādu emocijas ekspresiju, kas izskatās smieklīgi vai, gluži otrādi, cienīgi. Piefiksēju, ka mēdzu pārņemt arī izturēšanās veidu - ja man apkārt esošie strīdas, arī pašai liekas, ka tā jāreaģē uz nebūšanām. Ja apkārtējie ir tik mierīgi un laipni kā roņi jūras krastā, arī mani pārņem šis mīlīgais komunikācijas veids.
Ārprāc, cik liela nozīme ir vecākiem šajā lietā! Bērni taču mēdz viņus kopēt vienkārši 1:1, kamēr izaug un saprot, ka var arī citādāk, bet grūti jau tos ieaugušos paradumus mainīt.

vasara continued

Kā man patīk vasara un sajūta, ka var no rīta piecelties, paņemt glāzi ūdens un basām kājām iebrist zaļā, rasas klātā mauriņā! lovelovelove:) Un patīkamā apziņa, kas viss vel turpinās!
Nākamais punkts  GGG+Z? projektā arī izpildīts. Ak, literatūras profilkurss un vidusskola - gadi iet uz priekšu un sentiments aug:)

jūlijs matos

Uh, sēžu savas Iecavas mājas otrajā stāvā, ar vasaru aiz loga un skatos, ka līdzīga sajūta tai, kāda ir tagad, pagājušajā gadā bijusi 6.aug. Vispār ārprāts, cik cikliska mana dzīve, mans gada-laikos sadalītais gads. Tomēr, atšķirībā no tās reizes, šoreiz man vēl priekšā atvaļinājums, nekur nav jāskrien, jāņogas vēl dabūšu saēsties un ciemata vasaras sajūta vēl dabūs manī iesūkties, kamēr apniks un došos pretī Rīgai, bet vēl ne darbam.

Visu laiku prasās uzrakstīt, ka pēdējā laikā mani piemeklējis mazliet slāvisks piesitiens. Tādā nozīmē, ka gandrīz bez sāls esmu nolocījusi divas Mariņinas grāmatas. Prasījās kaut ko "vieglāku", izmantoju šo labi pārbaudīto vērtību un aizrāvos tā, ka abus ķieģeļus piebeidzu fantastiskā ātrumā. Pie tam pēdējā grāmata pat bija ezotērisks blakus temats - arī Kamenska saprata, ka visas sāpes ķermenī rodas no domām. Atšķirībā no manis, viņa ļoti intensīvi praktizēja piedošanu un atlaišanu  - sev un citiem - un tika galā. Kad kārtīgi "ielasos", dažkārt mēdzu sākt domāt tā, kā galvenais varonis, pašai interesanti justies kā izmeklētājai:)
Ā, nu paralēli šim slāviskumam paskatos arī Jauno Vilni, bet ar to nedrīkstot lepoties, he he.

Un arī, tā, starp citu, es sapratu, ka neesmu no dižām runātājām. Pareizāk sakot, man patīk runāt tad, kad jūtu - pazīstu šo vidi, manī klausās un labvēlīgi pieņem. Protams, ir izņēmumi un vajag runāt visādās situācijās. Bet kaut kā pēdējā laikā liekas, ka ir slinkums vai varbūt - slinkums pārvarēt nedrošību, un runāt tajās situācijās, kad nejūtos komfortabli. Liekas, ai, es varētu nepateikt arī neko, jo kādam tam gala beigās būs nozīme.
Te nu jāsaka, ka man vienmēr ir bijis priekšstats, ka laimīgs cilvēks var būt tikai pašpārliecināts cilvēks, attiecīgi tāds, kas daudz runā, nebaidās izteikt revolucionārus viedokļus, stīdēties, jo viņš izpauž savu iekšējo pasauli, tādejādi iegūstot draugus un cieņu apkārtējo acīs (naidniekus arī, bet to mēs neapskatīsim). Bet es esmu sapratusi, ka jūtos ļoti komfortabli klausoties - tajās reizēs, kad man negribas runāt. Es nezinu, vai esmu samierinājusies ar to, ka neatbilstu savam priekšstatam par laimīgu cilvēku vai arī mani priekšstati mazliet grozījušies.
Vasara!

annual

Pat nezinu, vai kaut kas par Positivus jāraksta - nu bija labi, kā vienmēr, draudzīgi, atvērti, emocijām bagāti. Hurts un tā. Zūd tā pirmreizējuma garša. Bet nu es te tikai formas pēc pasūkstos. Patiesībā biju priecīga:

Bet tā kā es esmu bezgala dziļdomīga, tad, lūk, vēl viena gudrību bildīte par mūžīgajām vērtībām:

9)****%V@_

Caura riepa. Tieši šovakar, kad es gribēju piedalīties pilsētas piedzīvojumu sacensībās.
Ko visums man ar to gribēja pateikt?
Labi, spazmošanās gandrīz pārgāja, ķiršus izēdu visus un iestājies letāls miers.