Visu laiku prasās uzrakstīt, ka pēdējā laikā mani piemeklējis mazliet slāvisks piesitiens. Tādā nozīmē, ka gandrīz bez sāls esmu nolocījusi divas Mariņinas grāmatas. Prasījās kaut ko "vieglāku", izmantoju šo labi pārbaudīto vērtību un aizrāvos tā, ka abus ķieģeļus piebeidzu fantastiskā ātrumā. Pie tam pēdējā grāmata pat bija ezotērisks blakus temats - arī Kamenska saprata, ka visas sāpes ķermenī rodas no domām. Atšķirībā no manis, viņa ļoti intensīvi praktizēja piedošanu un atlaišanu - sev un citiem - un tika galā. Kad kārtīgi "ielasos", dažkārt mēdzu sākt domāt tā, kā galvenais varonis, pašai interesanti justies kā izmeklētājai:)Ā, nu paralēli šim slāviskumam paskatos arī Jauno Vilni, bet ar to nedrīkstot lepoties, he he.
Un arī, tā, starp citu, es sapratu, ka neesmu no dižām runātājām. Pareizāk sakot, man patīk runāt tad, kad jūtu - pazīstu šo vidi, manī klausās un labvēlīgi pieņem. Protams, ir izņēmumi un vajag runāt visādās situācijās. Bet kaut kā pēdējā laikā liekas, ka ir slinkums vai varbūt - slinkums pārvarēt nedrošību, un runāt tajās situācijās, kad nejūtos komfortabli. Liekas, ai, es varētu nepateikt arī neko, jo kādam tam gala beigās būs nozīme.
Te nu jāsaka, ka man vienmēr ir bijis priekšstats, ka laimīgs cilvēks var būt tikai pašpārliecināts cilvēks, attiecīgi tāds, kas daudz runā, nebaidās izteikt revolucionārus viedokļus, stīdēties, jo viņš izpauž savu iekšējo pasauli, tādejādi iegūstot draugus un cieņu apkārtējo acīs (naidniekus arī, bet to mēs neapskatīsim). Bet es esmu sapratusi, ka jūtos ļoti komfortabli klausoties - tajās reizēs, kad man negribas runāt. Es nezinu, vai esmu samierinājusies ar to, ka neatbilstu savam priekšstatam par laimīgu cilvēku vai arī mani priekšstati mazliet grozījušies.
Vasara!
